13. Tukuma kājnieku pulks13. Tukuma kājnieku pulks bija no Baltijas landesvēra izveidota un no 1920. gada 1. aprīļa līdz 1922. gada 21. aprīlim pastāvoša Latvijas Bruņoto spēku 1. Kurzemes kājnieku divīzijas vienība. IzveidePēc sakāves Cēsu kaujās no Baltijas landesvēra izslēdza vācu algotņus, kuriem bija jāatstāj Latvija, un par tā komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Haroldu Aleksanderu. Vienības tika nosūtītas uz Austrumu fronti, kur tās piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās. 1920. gada 1. aprīlī no Landesvēra daļām izveidoja 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva 1. Kurzemes kājnieku divīzijā kā ceturto pulku.[1] No 1920. gada 3. marta līdz pat izformēšanai to komandēja vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Aleksandrs Kalējs.[2] Izformēšana1922. gada 21. aprīlī 13. Tukuma kājnieku pulku izformēja un kā 3. bataljonu iekļāva 7. Siguldas kājnieku pulkā. SimbolikaPulka krūšu nozīmes pamatā bija Ruperta tipa krusts, nedaudz izliekts, virsma balti emaljēta ar gaiši zilām emaljētam malas joslām un sudraba svītriņām ierobežotu malu. Centra uzlikts sudrabots metāla gotiskais vairogs ar melni emaljētu burtu "T" virs tā. Uz burta kajas uzlikts mazāks gotiska tipa vairogs, emaljēts sarkanbaltsarkanā krāsā. Virs krusta, zem sudrabota vairoga, vertikāli novietots šķēps ar asmeni uz leju. Uz vertikālajiem krusta zariem emaljā: augšējā — cipars "13", apakšējā — gada skaitlis "1920" melnā krāsā. Nozīme apstiprināta 1922. gada 22. martā.[3] Zaudējumi un apbalvojumiLatvijas vācu zemessargi Brīvības cīņās kā kritušus zaudēja 139 karavīrus, ievainotus 84 karavīrus, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 38 karavīri. Atsauces
|