|
Adenozīntrifosforskābe
Adenozīntrifosforskābe vai, kā bioķīmijā pieņemts, adenozīntrifosfāts (ATF), ir nukleotīds ar ļoti lielu nozīmi dzīvo organismu vielmaiņā. Tas ir universāls enerģijas avots organismos noritošajiem bioķīmiskajiem procesiem. Ķīmiski ATF ir adenozīna un trifosforskābes esteris. Adenozīns savukārt ir purīna bāzes adenīna un ogļhidrāta ribozes savienojums (tos saistošo ķīmisko saiti sauc par glikozīdsaiti). VēstureAdenozīntrifosforskābi atklāja Karls Lomans 1929. gadā[1], bet 1941. gadā vācu bioķīmiķis Fricis Alberts Lipmanis pierādīja, ka ATF ir galvenais enerģijas pārnesējs šūnā.[2] ĪpašībasATF pieder pie tā saucamajiem makroerģiskajiem savienojumiem. Tas satur fosfātsaites, kuras hidrolizējoties atbrīvo ievērojamu daudzumu enerģijas. Hidrolizējoties adenozīntrifosforskābei, atšķeļas 1 vai 2 fosforskābes atlikumi un izdalās 40—60 kJ/mol liels enerģijas daudzums. Radusies enerģija var tikt patērēta dažādos bioķīmiskos procesos — sarežģītu organisko molekulu sintēzēm, muskuļu saraušanās nodrošināšanai un citur. BiosintēzeOrganismā ATF veidojas, adenozīndifosforskābei (ADF) pievienojoties fosforskābei (to sauc par fosforilēšanos).
Viens no fosforilēšanās veidiem ir oksidatīvā fosforilēšanās, kad reakcijā tiek patērēta citu vielu oksidēšanās enerģija. ATF izmantošanas veidi ir 1) ķīmiskais darbs, kad molekula piegādā enerģiju citu molekulu sintēzei šūnā; 2) transporta darbs, kad molekula tiek cauri plazmatiskajai membrānai; 3) mehāniskais darbs, kad molekula piegādā enerģiju, lai kontrakcētu muskuļus, vicas un skropstiņas kustinātu un citos veidos iekustinātu šūnas daļas[3]; Cilvēka organismā ATF molekula tiek patērēta vidēji 1 minūtes laikā, pēc tam izveidojusies ADF atkal tiek fosforilēta par ATF. Šis nepārtrauktais cikls ir visas vielmaiņas pamatā. Galvenokārt ATF dzīvajās šūnās tiek sintezēta uz mitohondriju membrānām. Atsauces
|
|||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
