Aizputes pilskalns jeb Baznīcas kalns ir pilskalnsAizputes pilsētā, Tebras labajā krastā. Pēc 1290. gada kuršu pilskalnā tika uzmūrēta Kurzemes bīskapijasAizputes domkapitula pils ar baznīcu, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1338. gadā.
Raksturojums
Pilskalns izveidots ap 10 metrus augstajā Tebras upes stāvkrastā, tā reljefs stipri pārveidots 13. gadsimta beigās, kuršu pils vietā te uzcelta Kurzemes bīskapa pils un baznīca.[1][2] Baznīca ir pārbūvēta 1773. un 1887. gadā. 1922. gadā pilskalnā izdarīti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā upes stāvkrasta pusē atklāts pils aizsargmūra fragments.
Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, apstiprināts ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128 kā Valsts aizsardzības objekts Nr.: 1276. "Baznīcas kalns — pilskalns".
Vēsture
Aizputes baznīca (pārbūvētā Kurzemes bīskapijas domkapitula pils) Tebras labajā krastā un Aizputes ordeņa pils kreisajā krastā (1814)
Atskaņu hronikā vēstīts par 1261. gada krustnešu karagājienu uz Kursu un Dzintares kauju. Pēc Dzintares pils nodedzināšanas un tās aizstāvju nogalināšanas Livonijas ordeņa karaspēks aplenca Aizputes pili (hronikas tekstā Asseboten). Pilī patvērušies kurši nolēma pārstāt draudēt krustnešiem un slēdza mieru, kā ķīlu atdodami labiešu bērnus.
Tikai pēc prūšu un zemgaļu sacelšanās pilnīgas apspiešanas Aizputes pilskalnā laikā no 1290. līdz 1295. gadam apmetās Kurzemes bīskapijas domkapitula locekļi. Viņu vajadzībām kuršu pilskalnā tika uzmūrēta jauna pils, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1338. gadā. Pili apjoza mūra sienas un tā aizņēma ap 120х50 metru lielu platību. Pils dienvidaustrumu stūrī atradās domkapitula sanāksmju un dzīvojamās telpas un Svētā Jāņa baznīca, kura gadsimtu laikā vairākkārt pārbūvēta.
1513. gadā Kurzemes domkapituls pameta Aizputes pili un tā zaudēja savu politisko nozīmi. Pēc Kurzemes bīskapijas likvidēšanas un poļu—dāņu Piltenes mantojuma kara 1585. gadā pils tika pamesta un tās akmeņi tika izmantoti baznīcas paplašināšanai.
