|
Aknas Aknas (latīņu: iecur, grieķu: ἡπαρ, hēpar) ir mugurkaulnieku un dažu citu dzīvnieku orgāns, kas piedalās vielmaiņas procesos. Tas ir dzīvnieku lielākais dziedzeris organismā.[1] Aknu uzdevums ir attīrīt organismu no indīgām vielām, kas radušās organismā vai uzņemtas ar pārtiku; noārdīt hormonus un medikamentus; no glikozes sintezēt un uzkrāt rezerves ogļhidrātu — glikogēnu; pārvērst olbaltumvielu sadalīšanās procesā izveidotos amonija jonus par urīnvielu; kā arī izstrādāt žulti. Medicīniskais termins, kas tiek izmantots saistībā ar aknām, ir "hepato-", kas ir radies no grieķu aknu apzīmējuma vārda ἡπαρ (hēpar). Īslaicīgas aknu funkciju izzušanas gadījumā var pielietot aknu dialīzi, taču pašlaik nav zināmas metodes, kas aknu funkcijas varētu aizvietot ilgākā laika periodā. Aknu transplantācija ir vienīgais variants aknu mazspējas gadījumā. Aknu uzbūveVeselīgas aknas ir stingras, bet ar elastīgu struktūru, un sarkanīgi brūnu krāsu. Tomēr audi ir salīdzinoši nestabili, jo pie triecieniem vai sitieniem tās var pārplīst un sākties iekšējā asiņošana. Audus veido liels skaits dziedzeršūnu, bet to virsma ir klāta ar šķiedrainiem saistaudiem, kas tās saista ar citiem iekšējiem orgāniem un vēderplēvi. Cilvēka aknas  Cilvēkiem aknas ir lielākais orgāns vēdera dobumā. Pieauguša cilvēka aknas sver gandrīz 1,5 kg.[1] Kopā ar tajās esošajām asinīm, to svars var palielināties pat divas reizes. Sievietēm tās ir mazākas nekā vīriešiem. Aptuveni 10% no aknu masas veido tauku rezerves. Aknas atrodas vēdera dobuma labajā pusē zem diafragmas kupola un aizpilda labo paribi un nelielu daļu no kreisās paribes.[2] Aknām izšķir šķirtnes jeb diafragmas virsmu (facies diaphragmatica), kas ir kopīga ar plaušām, un iekšējo orgānu virsmu (facies visceralis). Aknas ir sadalītas vairākās daivās. Lielākās no tām ir labā un kreisā daiva (labā daiva ir vislielākā). Aknu aizmugurē apakšējā daļā atrodas kvadrātveida daiva, bet virs tās — astainā daiva.[2] Aknu augšpusi klāj diafragmas virsma. Labās daivas apakšā atrodas žultspūslis. Starp kvadrātveida un astaino daivu aknās ieiet aknu vēna, artērija un nervi, un iznāk aknu žultsvads un limfvadi.[2] Vēl sīkāk tā dalās aptuveni 500 000 daiviņās (lobuli hepati), kas katra ir 1—1,5 mm lielas. Aknu funkcijas
Aknu slimībasVisbiežāk sastopamās aknu slimības[4] ir dažādi hepatīti, akmeņi žultspūslī, ciroze, porfīrija, hemohromatoze, holangīts, sarkoidoze, aknu encefalopātija, taukainu aknu slimības (steatoze, alkohola un nealkohola steatohepatīti) un Vilsona slimība.[5][6] DiagnostikaAknu funkcionālo stāvokli nosaka ar asins seruma bioķīmiskajiem izmeklējumiem, piemēram, nosakot olbaltumvielu daudzumu, atlieku slāpekļa līmeni, protrombīna indeksu. Aknu šūnu (hepatocītu) bojājuma smagumu nosaka ar citolītisko fermentu aktivitātes rādītājiem — ALAT un ASAT. Hiperbilirubinēmija, holesterīna līmeņa celšanās, sārmainās fosfotāzes un žultsskābju rādītāju paaugstināšanās ir bioķīmiskais sindroms, kas norāda uz žults plūsmas traucējumiem uz zarnu traktu. Ja ir aizdomas par vīrushepatītu, asins serumā tiek meklēti vīrushepatītu B un C marķieri — HbsAg un HCVAg.[7] Aknas kultūrāSengrieķu mitoloģijā titāns Prometejs nolaupīja uguni, kuru nonesa uz zemes un dāvāja cilvēkiem. Zevs par sodu viņu iekala ķēdēs Kaukāza kalnos, kur katru dienu atlidoja ērglis (citos avotos grifs) un plosīja viņa aknas, bet pa nakti tās atkal atauga. Savukārt Senajā Romā priesteri pēc aknām pareģoja nākotni. Cilvēki dažādu zīdītāju, putnu vai zivju aknas lieto uzturā. No tām bieži taisa aknu pastēti. Īpaša delikatese ir mencu aknas. Atsauces
Ārējās saites
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
