Baznīcslāvu valoda, senslāvu valoda, senbulgāru valoda[1] jeb senmaķedoniešu valoda[2][3][4] bija senākā literārā slāvu valoda, kas tika attīstīta uz Saloniku reģiona 9. gs. slāvu dialekta pamata. Galveno ieguldījumu valodas attīstībā deva Bizantijas grieķu[5] misionāri Kirils un Metodijs, kas šajā valodā veica Bībeles un citu rakstu tulkojumus no grieķu valodas. Baznīcslāvu valoda joprojām tiek lietota kā vairāku slāvu tautu pareizticīgo baznīcu liturģiskā valoda.
Atsauces
- ↑ «Par pasaules valodu un valodu grupu nosaukumiem latviešu valodā». Latvijas Vēstnesis. 2006. gada 19. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 31. augustā. Skatīts: 2008. gada 12. oktobrī.
- ↑ R. E. Asher, J. M. Y. Simpson. The Encyclopedia of Language and Linguistics, p. 429
- ↑ Dmitrij Cizevskij. Comparative History of Slavic Literatures, Vanderbilt University Press, (2000) p. 26
- ↑ Benjamin W. Fortson. Indo-European Language and Culture: An Introduction, p. 374
- ↑ Dmitrij Cizevskij. Comparative History of Slavic Literatures, Vanderbilt University Press (2000) p. 27
Ārējās saites
