Degunragputnveidīgie
Degunragputnveidīgie (Bucerotiformes) ir putnu kārta, kas apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas dzimtas. Tie ir degunragputni, zemes degunragputni, pupuķi un meža pupuķi.[1][2] Nesenā pagātnē šīs dzimtas tika klasificētas zaļvārnveidīgo putnu kārtā. Degunragputnveidīgie ir vecās Pasaules putni, kas sastopami Eirāzijā, Austrālāzijā un Āfrikā. Latvijā sastopama viena degunragputnveidīgo putnu suga — pupuķis (Upupa epops). Tas novērojams samērā reti, jo Latvija atrodas tuvu sugas izplatības areāla ziemeļu robežai. Sistemātikas izmaiņasJaunākajos ģenētiskajos pētījumos ir atklājies, ka zemes degunragputni (Bucorvus) vēsturiski veido atšķirīgu attīstības līnju, tādēļ mūsdienās tos izdala atsevišķā dzimtā.[3] Pastāv uzskats, ka zemes degunragputnu evolūcija aizsākusies Āfrikā, bet pārējiem degunragputniem Āzijā. Arī pupuķu ģintī mūsdienās sistematizē 4 sugas kādreizējo divu vietā (pupuķis un izmirušais milzu pupuķis). Papildus, kā atsevišķas sugas, izdalītas: Madagaskaras pupuķis un Āfrikas pupuķis, kas kādreiz tika klasificētas kā pupuķa pasugas. Kopīgās īpašībasDegunragputnveidīgie putni, atkarībā no to dzimtas, var būt vidēji lieli līdz ļoti lieli putni. Lielākās sugas pieder degunragputnu un zemes degunragputnu dzimtai. Lielākais ir Kāpzemes degunragputns (Bucorvus leadbeateri), kurš sver līdz 6,2 kg un kura ķermenis ir 1,2 metrus garš.[4] Mazākās sugas ir 23—25 cm garas (mežapupuķi un pupuķi), turklāt lielāko daļu no šī garuma aizņem aste.[5] Šīs kārtas putniem raksturīgs liekts, garš knābis. Vismasīvākie un lielākie knābji ir degunragputniem un zemes degunragputniem, kuru knābjus papildina tukši, dažādu veida knābja izaugumi, kā arī tiem ir raksturīgas dažādas krāsainas sekstes un pasekstes. Pupuķiem toties ir krāšņs, izteiksmīgs cekuls. Visām sugām raksturīgi plati, noapaļoti spārni un gara aste. Mājo siltos reģionos: mežos (atkarībā no dzimtas gan lietusmežos, gan sausos, retinātos mežos), krūmājos un savannā.[6] SistemātikaDegunragputnveidīgo kārta (Bucerotiformes)[1]
Atsauces
Ārējās saites |