|
Indijas vilks
Indijas vilks jeb Irānas vilks (Canis pallipes) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Daži autori Indijas vilku joprojām sistematizē kā vienu no pelēkā vilka pasugām (Canis lupus pallipes). Tomēr ģenētiskie pētījumi zinātniekiem liek pārvērtēt līdzšinējo sistemātiku un izdalīt Indijas vilku kā atsevišķu sugu, līdzīgi kā Himalaju vilku (Canis himalayensis).[1] IzplatībaIndijas vilks apdzīvo Indijas subkontinenta sausos pustuksnešu reģionus. Tas visbiežāk ir sastopams štatos: Gudžarāta, Rādžastāna, Harjāna, Utarpradēša, Madhja Pradēša, Mahārāštra, Karnataka un Āndhra Pradēša. Tas ir sastopams arī Paksitānā, Irānā, Turcijā, Saūda Arābijā un Izraēlas dienvidos. Izraēlā izplatības areāla ziemeļu populāciju iedala divās grupās. Vidusjūras vilki ir tie, kuri mājo apgabalos ar nokrišņu daudzumu virs 400 mm, un tuksneša vilki, kuri mājo sausajos apgabalos.[2] Indijas vilka populācijas  Izraēlā mājo neliela, bet stabila Indijas vilku populācija, kas sastāv no 150 īpatņiem. Izraēlas vilki tiek aizsargāti ar likumu. Saūda Arābijā mīt apmēram 300—600 vilku, kuriem netiek piemērota aizsardzība ar likumu. Nav zināms, cik vilku dzīvo Turcijā, valda pieņēmums, ka apmēram 1000 īpatņu. Trūkst arī datu par populācijas lieluma dinamiku. Tāpat datu trūkst par vilkiem Irānā.[3] Sīrijā mājo gan Eirāzijas pelēkais vilks, gan Indijas vilks, kura populācijā ir apmēram 200—300 īpatņu.[4] Indijas populācija visu laiku samazinās, lai gan Indijas vilks tiek aizsargāts ar likumu. Šobrīd Indijā mājo apmēram 1000 vilku,[3] lai gan 2004. gada pētījumi liecina, ka Indijā šajā laikā dzīvoja apmēram 2000—3000 vilku. Izskats un īpašībasIndijas vilkam ir ļoti īss, plāns apmatojums, kas parasti ir sarkanbrūnā vai rudā krāsā. Tam pamatā ir tikai akotmati, bet pavilna ir pavisam nedaudz vai nav vispār.[5] Uz pleciem un kakla ir izteikts "V" veida tumšāks un garāks apmatojums. Plecu daļā tas ir apmēram 50—58 mm garš, pārējam ķermenim apmēram 35—65 mm. Salīdzinot ar Tibetas vilku, pat visgarākais Indijas vilka matojums nesasniedz iepriekšminētā vilka matojuma garumu.[6] Vēders un kājas ir gaišas, gandrīz baltas.[4] Ziemā Indijas vilkam uzaug garāks apmatojums, tomēr kažoks nav tik biezs kā pelēkajam vilkam ziemeļos.[7] Dzīvnieka augstums skaustā ir 60—95 cm, svars 18—27 kg. Tas ir izteikti mazāks par pelēko vilku. Indijas vilku no pelēkā vilka atšķir arī fakts, ka tas ļoti reti gaudo.[8] Kopumā Indijas vilka rietumu populācijas īpatņi ir lielāki augumā, arī to galvas ir lielākas un kažoki tumšāki, salīdzinot ar austrumu populāciju.[9] Daļai Indijas vilku trešais un ceturtais pirksts ir savienoti. Indijas populācijai šī īpašība piemīt 100%, Arābijas pussalas rietumu daļas populācijai 80—90%, bet Palestīnas — 20%.[10] UzvedībaIndijas vilks ir piemērojies dzīvei karstos un sausos klimatiskos apgabalos, apdzīvojot krūmājus, zālājus un pustuksnešus. Atšķirībā no ziemeļos dzīvojošā pelēkā vilka, Indijas vilks neveido lielus barus.[10] Bars apvieno vienu ģimeni, kas sastāv no 6—8 vilkiem, lai gan visbiežāk tie dzīvo pa pāriem.[5] Indijas vilks pārojas laikā no oktobra līdz decembrim. Mazuļi piedzimst akli un nevarīgi. Tiem ir noļukušas ausis un uz krūtīm balta zīme, kas pieaugot izzūd.[4] Populārais rakstnieks Radjards Kiplings stāstā "Sarkanais suns" apraksta Indijas vilku un Indijas savvaļas suni kā lielākos ienaidniekus, bet patiesībā dabā abu apdzīvotās teritorijas nekrustojas. Vilkam patīk atvērtas, plašas ainavas, bet savvaļas suņi dzīvo biezos mežos, medījot vidēja izmēra dzīvniekus.[11] BarībaIndijas vilks parasti medī nelielus grauzējus: peles, žurkas, trušus un zaķus, kā arī antilopes un lielāku dzīvnieku mazuļus. Antilopi vilki medī vismaz pārī. Viens vilks uzkrītoši iztraucē antilopju baru, izliekoties, ka vēlas uzbrukt, tikmēr otrs no aizmugures nolūko upuri un uzbrūk.[12] Līdzīgi vilki rīkojas, kad uzbrūk aitu baram. Viena daļa no bara novērš suņu uzmanību, otra medī aitas.[5] Barā medījot, vilki izmanto arī dzīšanas taktiku — viena daļa dzen medījumu virsū vilkiem slēpnī. Vilki slēpni mēdz izgatavot arī paši, ja tas ir nepieciešams, izrokot bedri, kur nogulties. SistemātikaZinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka Indijas vilks ir dzīvojis izolēti no pārējiem vilkiem apmēram 400 000 gadus, un mūsdienās Indijas vilku izdala kā atsevišķu sugu. Nesenā pagātnē to sistematizēja kā pelēkā vilka pasugu. Aprakstos Indijas vilks tiek reizēm sajaukts ar Himalaju vilku. Britu zinātnieks B. H. Hodžsons 1847. gadā pirmo reizi piemin Indijas vilku (Canis laniger), un uzsver, ka vilks būtu jāizdala kā atsevišķa suga. Taču 1847. gadā aprakstītais vilks šodien tiek saukts par Mongolijas vilku (Canis lupus chanko).[13] Vēl viens britu dabas pētnieks V. T. Blanfords 1888. gadā apraksta mūsdienu Indijas vilku kā atsevišķu sugu, dodot latīņu vārdu Canis pallipes, izdalot to no Tibetas jeb tajos laikos Himalaju vilku saimes, jo augums ir mazāks, apmatojums īsāks un plānāks, kā arī vilka galvaskauss ir mazāks un zobi sīkāki. Savā aprakstā viņš piemin arī Hodžsona "Indijas vilku", raksturojot to kā pelēkā vilka pasugu, dodot tam vārdu Himalaju vilks (Canis lupus laniger).[13] Juceklis ar nosaukumiem tika sakārtots 1941. gadā, kad britu zinātnieks R.I. Pokoks klasificēja abus 19. gadsimtā aprakstītos vilkus kā pelēkā vilka pasugas, nosaucot vienu par Himalaju vilku un pieskaitot pie plašās Himalaju kalnu vilku saimes (Canis lupus chanko) un otru par Indijas vilku (Canis lupus pallipes),[13] pieskaitot pie vilku saimes, kas apdzīvoja plašas teritorijas līdz pat Vidusjūrai. Indijas vilks un cilvēksMūsdienās Indijas vilks ir aizsargāts kā izmirstoša suga, un tā medības tiek regulētas. Pagātnē tas tika intensīvi medīts vienmēr un visur, jo tas uzbrūk mājdzīvniekiem un bērniem. Vilki dzīvo arvien tuvāk kaimiņos cilvēkiem, un to medību teritorijas paliek arvien mazākas, tādēļ Indijas vilki mēdz uzbrukt mājdzīvnieku mazuļiem. Indijas vilks ir gadsimtiem pazīstams kā cilvēkēdājs. Tas mēdz uzbrukt bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem. Laika posmā no 1996. līdz 1997. gadam Utarpradēšas štatā vilki nogalināja vai nopietni savainoja 74 cilvēkus, galvenokārt mazus bērnus.[14] Visbriesmīgākais ir bijis 1878. gads, kad vilki — cilvēkēdāji Indijā nogalināja 624 cilvēkus.[15] Atsauces
Ārējās saites
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||
_distribution.png)
