Itāļu neoreālisms ir kinomākslas virziens, kas attīstījās Itālijā laika posmā no 1940. gadu sākuma līdz 1950. gadu sākumam. Terminu "neoreālisms" ieviesa filmu kritiķi četrdesmito gadu sākumā. Scenārists Čezares Dzavatīni (Cesare Zavattini) bija viens no galvenajiem neroreālisma aizsācējiem un teorētiķiem, kurš aicināja režisorus pievērsties reālajai dzīvei, filmēt ikdienišķus notikumus un iedziļināties vienkāršo cilvēku dzīvēs.^[1]

Galvenās pamatiezīmes neoreālisma filmās — tās ir filmētas reālajā vidē, bieži tiek izmantoti neprofesionāli aktieri, tajās skarbi un reālistiski tiek attēloti sociāli stāsti, to galvenie varoņi risina ikdienišķas problēmas. Tā bija kā pretošanās pret "Balto telefonu kino" (Telefono Bianco), kas dominēja trīsdesmitajos gados un atdarināja Holivudas kino, koncentrējoties uz buržuāzisko sabiedrību.^[1]

Par pirmo itāļu neoreālisma filmu tiek uzskatīta Lukīno Viskonti 1943. gada filma "Apsēstība" (Ossessione). Nozīmīgākās neoreālisma filmas ir Roberto Roselīni 1945. gada filma "Roma – atvērta pilsēta" (Roma, città aperta) un Vitorio De Sikas 1948. gada filma "Velosipēdu zagļi".

Itāļu neoreālisms tika atzīts pasaulē, to uztvēra kā novatorisku kinomākslas virzienu. Īpašu ievērību itāļu neoreālisms ieguva, kad Roberto Roselīni par savu filmu "Roma — atvērta pilsēta" ieguva galveno balvu Kannu kinofestivālā.

Četrdesmito gadu beigās, kad Itālijā sāka uzlaboties dzīves apstākļi, valdība paziņoja, ka neoreālisma filmas bojā Itālijas reputāciju citu valstu acīs. 1949. gadā izdeva likumu, kas Itālijā ierobežoja filmu izrādīšanu, uzlika cenzūru scenārijiem, kā arī ierobežoja aizdevumu izsniegšanu valdībai nevēlamu filmu veidošanai un ierobežoja to izplatīšanu uz ārvalstīm.^[2]

• GreenCine primer Par itāļu neoreālismu (angliski)