Polietilēns

Polietilēns ((−CH₂−)_n) ir termoplastisks polimērs, kuru iegūst, polimerizējot etilēnu. To dažreiz sauc arī par polimetilēnu, jo tā molekulas sastāv no savā starpā saistītām metilēngrupām (−CH₂−). Polietilēns ir viegla plastmasa (parasti blīvums ir mazāks par ūdens blīvumu). Polietilēnam ir iespējama liela kristalizācijas pakāpe.

Pamatā ir divas metodes, ar kurām iegūst dažādu veidu produktu: augstspiediena metode (iegūst zema blīvuma polietilēnu) un zemspiediena metode (parasti iegūst augsta blīvuma polietilēnu). Zemspiediena metodi dažreiz sauc par katalizatora metodi, jo te lieto katalizatorus.

• Augstspiediena metodi atklāja vēl pirms 2. pasaules kara. Šajā metodē lieto vairāku simtu atmosfēru spiedienu un par polimerizācijas iniciatoru lieto skābekli. Ja skābekli pieliek par daudz, reaktors var uzsprāgt. Šī metode ir lētāka, jo nav vajadzīgi patentēti katalizatori. Ar augstspiediena metodi iegūtais polietilēns satur sazarotas molekulas, tāpēc tam ir mazāka stiprība, mazāka kristalizācijas tieksme un tas ir plastiskāks.
• Zemspiediena metodei lieto katalizatorus. Tie ir dažādi, bet nozīmīgākie no tiem bija Cīglera—Natas katalizatori, kas satur alumīnijorganiskos savienojumus. Eksistē arī citi katalizatori. Zemspiediena polietilēnam ir lielāks blīvums un molekulas ir mazāk sazarotas. Ir bijuši mēģinājumi lietot mazsazarotu polietilēnu ar ļoti lielu molekulmasu (Dyneema) bruņām, kevlara vietā.

Polietilēns ir ķīmiski izturīgs (labi iztur gan skābes, gan sārmus), taču daži paveidi var palikt mīksti organiskajos šķīdinātājos. Polietilēns ir labs elektroizolācijas materiāls un sākumā to lietoja koaksiālajos kabeļos. Šeit galvenais trūkums ir zemā mīksttapšanas temperatūra (citām plastmasām ir augstāka).