Stetoskops

Stetoskops ir akustisks instruments, kas palīdz sadzirdēt cilvēka vai dzīvnieka orgānu darbību, tādu, kā sirds toņi, elpošana, zarnu peristaltika. To izmanto medicīnā diagnostiskiem nolūkiem. Ierīce sastāv no vienkāršas vai dubultas galvas, diafragmas, vienkanāla vai divkanālu caurules un auss uzgaļiem^[1]. Elektroniskais modelis savukārt ļauj pastiprināt skaņas signālu un piedāvā ekrānu, kurā redzams sirdsdarbības jeb elpošanas kustību radītu skaņu grafisks attēlojums^[2]. Daži elektroniskie stetoskopi iekļauj speciālas datorprogrammas, kas saglabā iegūto ierakstu un analizē auskultācijas rezultātus.

Pirmo akustisko stetoskopu izgudroja franču ārsts Renē Laeneks (René Théophile Laennec 1781-1826) 1816.gadā, strādājot Parīzes slimnīcā Necker-Enfants Malades. Tam bija vienkāršas koka caurules izskats, bet darbības princips neatšķīrās no kopš 17.gadsimta pazīstamās "auss trompetes". Balstoties uz savu pieredzi plaušu un sirds izklausīšanā, Laeneks publicēja Traité de l'auscultation médiate, et des maladies des poumons et du coeur (1837)^[3]. 1840.gadā angļu ārsts Goldings Bērds (Golding Bird 1814–1854) aprakstīja stetoskopu ar elastīgu pagarinājumu, ko viņš bija izmantojis. Tomēr arī šī ierīce bija domāta tikai vienai ausij^[4]. 1851.gadā īru ārsts Artūrs Līrds (Arthur Leared 1822-1879) izgudroja stetoskopu ar diviem auss uzgaļiem, ko pirmo reizi plašai sabiedrībai atklāja Londonas Lielajā izstādē. Tā dizainu gadu vēlāk pilnveidoja ņujorkietis Džordžs Kamans (George Cammann) lai uzsāktu tā komerciālo ražošanu. Kamana stetoskops bija praktiski tāds, kādu to pazīst mūsdienās^[5].

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stetoskops.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)