Diagramma, kurā tievā zarna ir apzīmēta ar anglisko nosaukumu small intestine. Tievā zarna sīkāk iedalās divpadsmitpirkstu zarnā (duodenum), tukšajā zarnā (jejunum) un līkumainajā zarnā (ileum).
Divpadsmitpirkstu zarna ir visīsākā tievās zarnas daļa, tās garums ir 20—25 cm un tai raksturīga "C" forma.[2] Divpadsmitpirkstu zarna nodrošina barības sajaukšanos ar gremošanas sulām, jo lielās papillas (papilla duodeni major) apvidū atveras aizkuņģa dziedzera izvads un žultsvads. Tur notiek barības vielu šķelšanās un sākas sašķelto produktu (aminoskābju, taukskābju, glikozes) uzsūkšanās. Divpadsmitpirkstu zarnas sieniņā ir Brunnera dziedzeri, kas izdala ar bikarbonātiem bagātu sekrētu. Šis sekrēts neitralizē tur nonākušo kuņģa skābi. Vienlaikus divpadsmitpirkstu zarnā enteroendokrīnās šūnas, atbrīvojot neiropeptīdus, piedalās kuņģa un zarnu motorikas un gremošanas sulu sekrēcijas regulēšanā.
Tukšās zarnas garums ir 2—2,5 m. Tur turpinās šķelšanās procesi un lielākā daļa sašķelto produktu uzsūcas asinīs un limfā.
Līkumainā zarna ir visgarākā (3,5—4 m). Tajā uzsūcas galvenokārt tie hīma (barības putriņas) komponenti, kuriem nav nepieciešams sagremošanas process — ūdens un elektrolīti, monosaharīdi, taukos šķīstošie vitamīni (K, E, D, A) un ūdenī šķīstošie vitamīni (B12), kā arī daži žults komponenti.
Tukšā un līkumainā zarna ir saistīta ar vēderplēves daļu — mezentēriju, kur atrodas tievās zarnas asinsvadi, limfmezgli un nervi. Tievo zarnu inervē trijzaru stumbrs (truncus coeliacus), bet apasiņo augšējā apzarņa artērija (a. mesenterica superior).[3]
Tievās zarnas sienas uzbūve
Tievā zarna, līdzīgi kā citi dobie gremošanas orgāni, sastāv no 4 slāņiem — gļotādas (tunica mucosa), zemgļotādas (tunica submucosa), muskuļslāņa (tunica muscularis) un serozā apvalka (tunica serosa) .
Tievās zarnas sienas uzbūve. Tievā zarna sastāv no 4 galvenajiem slāņiem — gļotādas (tunica mucosa), zemgļotādas (tunica submucosa), muskuļslāņa (tunica muscularis) un serozā apvalka (tunica serosa) . Gļotādā izšķir arī gļotādas saistaudus (lamina propria) un gļotādas muskuļslāni (lamina muscularis mucosae). Zemgļotādā redzams Meisnera nervu pinums. Muskuļslāni veido cirkulārās un gareniskās šķiedras, kuras inervē Auerbaha nervu pinums. Caur serozo apvalku pie zarnu sieniņas pienāk artērijas, vēnas un nervi.
Gļotāda
Gļotādai ir īpašas struktūras — izvelvējumi, ko veido gļotāda ar zemgļotādu (plicae circulares), bārkstiņas un enterocītu mikrobārstiņas. Visas šīs struktūras palielina barības vielu uzsūkšanās laukumu.[4]
Bārkstiņas klāj vienkārtains cilindrisks epitēlijs. Bārkstiņas serdi veido gļotādas saistaudu (lamina propria) izspīlējums ar daudziem gludajiem miocītiem, fibroblastiem, limfocītiem, eozinofiliem, makrofāgiem u. c. Bārkstiņā atrodas kapilāru tīkls (ar fenestrēto endotēliju), kas bagātīgi zarojas un novietojas zem bazālās membrānas. Katrā bārkstiņā ir limfātiskais kapilārs, kas akli sākas bārkstiņas augšgalā. Miocītu saraušanās laikā bārkstiņas saīsinās un sekmē limfas plūsmu zemgļotādas limfvadu virzienā. Bārkstiņas apikālajā galā ir mikrobārkstiņas.[5]
Mikroskopisks tievās zarnas sienas griezums. Preparātā redzama zarnu dziedzeri (Līberkūna kriptas), kas stiepjas kā vertikālas caurulītes. Dziedzeros labi izšķirami kausveida mukocīti, kas izskatās kā gaiši pūslīši
Mikrobārkstiņu plazmatisko membrānu ārējā virsma ir nosegta ar glikokaliksu. Citoplazmā, zem mikrobārkstiņām, ir diedziņi, kuros ir saraušanās olbaltumvielas.
Neskaitot struktūras, kas palielina uzsūkšanās laukumu, zarnās ir arī zarnu kriptas. Zarnu kriptas ir zarnu dziedzeri, kas atveras pie zarnu bārkstiņu pamatnes. Tie ir vienkārši tubulārie dziedzeri ar dažādiem šūnu veidiem: epiteliālās cilmes šūnas, epiteliocīti, jaunās kausveida šūnas, Paneta šūnas, endokrīnās šūnas.[5]
Gļotādas šūnu veidi
Enterocīti — garas, cilindriskas šūnas, kuru galvenā funkcija ir sagremoto vielu absorbēšana.
Kausveida mukocīti — vienšūnas gļotu dziedzeri, kuriem ir nozīme epitēlija aizsardzībā pret mehāniskiem un ķīmiskiem bojājumiem.
Tievās zarnas gļotādas saistaudus (lamina propria mucosae) veido limforetikulārie audi. To stromu veido zvaigžņveida fibroblasti, kas ražo retikulārās šķiedras. Vietām limforetikulārie audi veido limfātiskos folikulus, kas piedalās imūnatbildes veidošanā.[5]
Gļotādas muskuļslānis
Gļotādas muskuļslānis (lamina muscularis mucosae) sastāv no iekšējā cirkulārā un ārējā gareniskā gludo miocītu slāņa.
Zemgļotāda
Zemgļotādu veido blīvie neregulārie saistaudi un taukšūnu sakopojumi. Tur ir arī asinsvadi, kas apasiņo gļotādu, limfvadi un nervi. Piedalās arī plicae circulares veidošanā.
Šajos saistaudos ir 2 zemgļotādas pinumi:
virsējais Meisnera nervu pinums, kas regulē zarnu sulas sekrēciju un zarnu peristaltiku;[5]
dziļais Henles nervu pinums[6][7] (atsevišķos literatūras avotos Henles nervu pinumu neizšķir) inervē muskuļslāņa iekšējo cirkulāro slāni.
Muskuļslānis
Muskuļslānis nodrošina zarnu kustības. Tam ir divi slāņi:
Starp iekšējo un ārējo saistaudu slāni atrodas Auerbaha nervu pinums, kurš nodrošina periodiskās automātiskās muskuļkārtas kontrakcijas, kuras nomaina zarnu kontrakcijas.[5]
Serozais apvalks
Serozais apvalks apņem zarnu no ārpuses, izņemot divpadsmitpirkstu zarnas vidusdaļu, kuru sedz adventīcijs (irdenie saistaudi).[5]
Uzbūves atšķirības
Lai gan visas 3 tievās zarnas daļas mikroskopiski izskatās līdzīgas, tām ir būtiskas atšķirības sieniņas slāņu uzbūvē.
Slānis
Divpadsmitpirkstu zarna
Tukšā zarna
Līkumainā zarna
Serozais apvalks
Sākuma daļu sedz serozais apvalks, bet pārējo adventīcijs
adventīcijs
adventīcijs
Muskuļslānis
-
-
-
Zemgļotāda
Brunnera dziedzeri un Meisnera nervu pinums
nav Brunnera dziedzeru
nav Brunnera dziedzeru
Gļotādas muskuļslānis
-
-
-
Gļotādas saistaudi
nav Peijera plāksnīšu
nav Peijera plāksnīšu
Peijera plāksnītes
Gļotādas epitēlijs
-
-
-
Fizioloģija
Gremošana
Piedaloties pilora sfinkteram (gredzenveida muskulim kuņģa lejas daļā) barība no kuņģa nonāk divpadsmitpirkstu zarnā.
Tievajā zarnā notiek lielākā daļa ķīmiskās gremošanas. Daudzi gremošanas enzīmi, kas sāk darboties tievās zarnas vidē, tiek sekretēti no aizkuņģa dziedzera caur aizkuņģa dziedzera vadu (ductus pancreaticus). Aizkuņģa dziedzera jeb pankreātiskie enzīmi kopā ar žulti no žultspūšļa izdalās hormona holecistokinīna ietekmē. Holecistokinīns veidojas tievajās zarnās tur nonākušo barības vielu ietekmē. Cits tievās zarnas hormons, sekretīns, pastiprina aizkuņģa dziedzera darbību, lai tas izdalītu vairāk bikarbonātu divpadsmitpirkstu zarnā un neitralizētu kuņģa skābes radīto skābo vidi.
Olbaltumvielas tiek sagremotas mazākos fragmentos — peptīdos un aminoskābēs, pirms tie tiek uzsūkti.[8] Olbaltumvielu gremošana sākas jau kuņģī un turpinās tievajā zarnā. Aizkuņģa dziedzera proteolītiskie enzīmi, tādi kā tripsīns un himotripsīns, sadala olbaltumvielas mazākos peptīdos. Karboksipeptidāze atdala vienu aminoskābi. Aminopeptidāze un dipeptidāze atšķeļ aminoskābes no peptīdu brīvajiem galiem.
Lipīdi
Lipīdi tiek sašķelti līdz taukskābēm un glicerīnam. Pankreātiskā lipāze sašķeļ triglicerīdusbrīvajās taukskābēs un monoglicerīdos. Pankreātiskā lipāze darbojas kopā ar žultssāļiem, kas ir žults sastāvā. Žultssāļi piesaistās triglicerīdiem un emulsificē tos, tādējādi atvieglojot lipāzes piekļūšanu triglicerīdiem.
Ogļhidrāti
Ogļhidrāti tiek šķelti vienkāršos cukuros jeb monosaharīdos (piemēram, glikozē). Aizkuņģa dziedzera amilāze noārda daļu ogļhidrātu (lielākoties cieti) oligosaharīdos. Citi ogļhidrāti var nokļūt tālāk resnajā zarnā un tikt sašķelti baktēriju ietekmē. Zarnas sieniņā ir vairāki enzīmi, kas turpina ogļhidrātu šķelšanu. Galvenie enzīmi ir dekstrināze un glikoamilāze, kas vēl sīkāk sašķeļ oligosaharīdus. Citi svarīgi enzīmi ir laktāze, maltāze un sukrāze. Laktāzes lielai daļai pieaugušo trūkst, tādēļ laktoze netiek sašķelta tievajā zarnā. Tādi ogļhidrāti kā celuloze netiek sašķelta, jo veidota no bēta-glikozes atlikumiem, kas, savienojoties savā starpā, veido citādākas saites, ko cilvēka enzīmi nespēj sašķelt. Bēta-glikozes saites spēj sašķelt zālēdāji un baktērijas resnajā zarnā.
Absorbcija
Sagremotās uzturvielas spēj nonākt asinsvados ar difūzijas vai aktīvā transporta palīdzību. Tievajā zarnā notiek lielākās daļas uzturvielu uzsūkšanās. Iekšējā zarnas sieniņa, gļotāda, veido pirkstveida izaugumus, uz kuru virsmas atrodas mikrobārkstiņas. Katrai mikrobārkstiņai serdi veido kapilāru un limfātiskais tīkls (t.s. piena vadi), kur nonāk transportētās vielas no zarnu dobuma. Kapilāros nonāk ogļhidrāti un aminoskābes, bet piena vados — lipīdi. Tālāk uzsūktās vielas tiek izmantotas anaboliskos procesos, lai veidotu sarežģītākas molekulas. Vielas, kas netiek sagremotas, nonāk tālāk resnajā zarnā.
Lielākā daļa uzsūcas tukšajā zarnā (jejunum), izņemot:
Tievajā zarnā atrodamā zarnu mikroflora pozitīvi ietekmē imūnsistēmu.[9] Peijera plātnītes kalpo, kā ieejas vārti dažādiem antigēniem un tiek nogādāti antigēnu prezentējošajām šūnām. Attiecīgi pēc tam tiek stimulēti T un B limfocīti, kā arī atmiņas šūnas,
Tievās zarnas slimības
Tievās zarnas slimības var skart dažādas zarnas struktūras un ietekmēt to darbību. Zemāk ir minētas slimības, no kurām daļa ir samērā biežas un var skart pat 10% cilvēku to dzīves laikā, bet citas ir sastopamas salīdzinoši reti.
↑Drake, Richard L.; Vogl, Wayne; Tibbitts, Adam W. M. Mitchell; illustrations by Richard; Richardson, Paul (2005). Gray's anatomy for students. Philadelphia: Elsevier/Churchill Livingstone. p. 273. ISBN 978-0-8089-2306-0.
↑Drake, Richard L.; Vogl, Wayne; Tibbitts, Adam W. M. Mitchell; illustrations by Richard; Richardson, Paul (2005).Gray's anatomy for students. Philadelphia: Elsevier/Churchill Livingstone. pp. 295—299. ISBN 978-0-8089-2306-0.
↑Krause J. William (2005. gada jūlijs). Krause's Essential Human Histology for Medical Students. Universal-Publishers. pp. 37—. ISBN 978-1-58112-468-2. Retrieved 25 November 2010.
