Versaļas līgums

Versaļas līgums ir Parīzes miera konferencē izstrādāts un 1919. gada 28. jūnijā parakstīts miera līgums starp Pirmajā pasaules karā uzvarējušajām Antantes valstīm un Vāciju. Līguma 231. punktā Vācija uzņēmās atbildību par kara radītajiem postījumiem. Vācija zaudēja ievērojamu daļu no pirmskara teritorijas (lielāko daļu Polijai), tai nācās atbruņoties un izmaksāt reparācijas Antantes valstīm. Līgums nesasniedza savus mērķus - Vācija nekļuva par militāri vāju un mierīgu zemi. Vāciešu neapmierinātība ar Versaļas līguma noteikumiem radīja labu augsni nacionālsociālisma izaugsmei un tikai divdesmit gadus vēlāk sākās Otrais pasaules karš.

Par Vācijas likteni lēma trīs valstu pārstāvji (t. s. Versaļas "Lielais trijnieks"), proti, Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Loids Džordžs, Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso un ASV prezidents Vudro Vilsons. Versaļas līgums bija kompromiss, kas pilnībā neapmierināja nevienu no viņiem. Laikabiedri par līgumu izteicās, ka tas ir "trausls kompromiss starp amerikāņu utopismu un eiropiešu paranoju."

Francijas prasības bija visstingrākās, jo tās teritorijā bija notikusi gandrīz visa Rietumu frontes karadarbība. Francija uzstāja uz reparāciju maksājumiem un vēlējās pilnīgu Vācijas demilitarizāciju, savas robežas pārcelšanu līdz Reinas upei (vai Reinzemes bufervalsts radīšanu). Uzstājot uz Reinzemes un Rūras kontroli, Francija vēlējās samazināt Vācijas industriālo spēku.

Rezultātā līgums paredzēja Reinzemes demilitarizāciju un franču kontroli pār Zāras reģionu. Francija arī ieguva dažas Vācijas kolonijas.

Lai arī Britu impērija karā bija zaudējusi simtiem tūkstošus kritušo un Anglijas teritorija tika bombardēta, tiešu kara darbību savā teritorijā tā nebija piedzīvojusi. Pēc kara impērija ieguva vairākas Vācijas kolonijas Āfrikā. Briti uzstāja uz reparācijām, taču nevēlējās pilnīgu Vācijas ekonomisko iznīcināšanu un Francijas pārlieku dominanci Eiropā.

Abu Eiropas lielvalstu vadītāju pretstats bija ASV prezidents Vilsons, kurš jau 1917. un 1918. gadā piedāvāja savus "Četrpadsmit punktus" uz kuru pamata veidot jauno starptautisko kārtību. Galvenie no tiem bija koloniālo impēriju apspiesto tautu pašnoteikšanās, atbruņošanās, brīva tirdzniecība, Polijas atjaunošana, Tautu savienības izveidošana.

ASV notikušo vēlēšanu rezultātā Vilsona pārstāvētā Demokrātiskā partija zaudēja ietekmi un nespēja panākt 2/3 kongresa vairākumu līguma pieņemšanai. ASV Republikāniskā partija nevarēja pieņemt Tautu savienības izveidošanu, jo tā daļēji ierobežotu ASV suverenitāti. Pret līgumu bija arī daudzi īru un vācu izcelsmes Demokrātiskās partijas kongresmeņi.

1921. gadā tika aprēķināts, ka Vācijai par kara zaudējumiem jāmaksā 132 miljardi zelta marku (pēc tā laika kursa — USD 31,4 miljardi vai £6,6 miljardi. Pēc 2013. gada naudas vērtības aptuveni USD 442 miljardi vai £284 miljardi). Reparāciju maksājumi vairākas reizes tika pārskatīti, līdz 1932. gada Lozannas konferencē iesaldēti.

• vēsturiski vācu apdzīvoto Elzasas un Lotringas provinču atdošana Francijai, kas tās bija zaudējusi 1870. gada Francijas-Prūsijas karā.
• Ziemeļšlēsviga pēc iedzīvotāju plebiscīta tika atdota Dānijai. Pārējā Otrajā Šlēsvigas karā zaudētā Šlēsviga-Holšteinas teritorija izvēlējas palikt Vācijas sastāvā.
• Poznaņas un Pomerānijas (Rietumprūsijas) provinču lielākā daļa tika atdota neatkarību atguvušajai Polijai.
• Augšsilēzijas austrumu daļa pēc plebiscīta tika atdota Polijai.
• daļa Augšsilēzijas tika piešķirta Čehoslovākijai.
• Eupenes-Malmeģu rajonu piešķīra Beļģijai.
• Mēmeles reģionu (Klaipēdas apgabalu) nodeva franču kontrolē, līdz to 1923. gadā militāri anektēja Lietuva.
• Zāras teritorija uz 15 gadiem nokļuva Tautu savienības kontrolē, Francija saņēma visas tur iegūtās ogles.
• Austrumprūsijas osta pilsēta Danciga tika pasludināta par Tautu savienības kontrolētu Dancigas brīvpilsētu, kurā Polijai tika piešķirtas tranzīta tiesības.
• Vācijas kolonijas pārņēma Beļģija, Lielbritānija, Francija, Portugāle, Japāna, Jaunzēlande un Austrālija.

Lai nepieļautu jaunu karu, Vācijas armija nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, nedrīkstēja pastāvēt obligātais karadienests. Kareivjiem bija jādien 12 gadus, virsniekiem 25, lai nodrošinātu, ka militāra apmācība pieejama tikai nelielam skaitam vīriešu. Tika likvidēts ģenerālštābs. Vācijas flotē nedrīkstēja būt vairāk par 15 000 vīru, tika samazināts kuģu skaits un izmērs. Vācijai nedrīkstēja būt tanki, kara aviācija un zemūdenes. Tika aizliegts ieroču eksports un imports. Vācu armijai bija aizliegts atrasties tuvāk par 50 kilometriem no Reinas.

• Miera princips: Versaļas sistēma veicināja mieru un stabilitāti starp iesaistītājām dalībvalstīm, izmantojot diplomātiskas sarunas un konfliktu izšķiršanas stratēģijas.^[1]
• Savstarpējas atkarības princips: Dalībvalstis atdzīst savstarpēju atkarību un sadarbību, lai risinātu globālas problēmas un izaicinājumus
• Cieņas un vienlīdzības princips: Versaļas sistēma uzskata, ka visām valstīm ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām un jāciena tās.
• Versaļas sistēma bija mēģinājums izveidot jaunu starptautisko kārtību, kas balstījās uz nacionālo pašnoteikšanās principu un jaunu starptautisko organizāciju - Tautu Savienību.

• Galvenie dalībnieki bija Antantes valstis - Francija, Apvienotā Karaliste, ASV un Itālija. Katrai no šīm valstīm bija savas ārpolitiskās un starptautiskās intereses, piemēram, Francija vēlējās nodrošināt savu drošību pret Vāciju, bet ASV meklēja veidus, kā veicināt mieru un demokrātiju.
• Vācija, kura tika piespiesta pieņemt līgumu bez iespējas piedalīties tā izstrādē.^[2]

• Vudro Vilsons (ASV prezidents), Žoržs Klemanso (Francijas premjerministrs), Deivids Loids Džordžs (Lielbritānijas premjerministrs).
• Vudro Vilsons: Amerikas Savienoto Valstu prezidents, kurš aktīvi piedalījās Versaļas miera konferences rīkošanā un izstrādē.
• Lloids Džordžs: Lielbritānijas premjerministrs, kurš bija viens no Versaļas miera konferences galvenajiem dalībniekiem.
• Žoržs Klemanso: Francijas premjerministrs, kurš piedalījās Versaļas miera konferences rīkošanā un ietekmēja lēmumu pieņemšanu.

• Versaļas sistēmas galvenie izaicinājumi ietver ekonomikas stabilitāti, sociālo taisnīgumu, vides ilgtspēju un politisko stabilitāti.
• Līguma nosacījumu izpilde, jo īpaši reparāciju maksāšana, kas smagi ietekmēja Vācijas ekonomiku.
• Nacionālisma pieaugums Vācijā un citās valstīs, kas noveda pie Otrā pasaules kara.^[3]

• Versaļas sistēma izrādījās neefektīva, jo nespēja novērst jaunu konfliktu rašanos.^[4]
• Tās dēļ Vācijā pieauga nacionālisms un neapmierinātība, kas galu galā noveda pie Ādolfa Hitlera pieauguma varā un Otrā pasaules kara sākuma.^[1]

• 1919. gada Parīzes miera konference
• Starpkaru periods

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Versaļas līgums.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)

Šis ar politiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l