Vinca Barkāns
3. un 4. Saeimas deputāts
Amatā 1928. gads — 1934. gads
Dzimšanas dati	1889. gada 4. februārī Kārsavas pagasts, Ludzas apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija (tagad Malnavas pagasts  Latvija)
Miršanas dati	1947. gada 3. decembrī (58 gadu vecumā) Rīga, Latvijas PSR (tagad  Latvija)
Tautība	latvietis
Profesija	mediķis

Vinca Barkāns jeb Vikentijs Barkāns (1889. gada 4. februāris — 1947. gada 3. decembris) bija latviešu ārsts un politiķis, Rēzeknes apriņķa valdes priekšsēdētājs. Iekšlietu ministra biedrs Latgales lietās (1927—1928). 3. un 4. Saeimas deputāts no latgaliešu partijām. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzimis 1889. gada 4. februārī (22. janvārī pēc vecā stila) tagadējā Malnavas pagasta Barkānu sādžā zemnieku Georga (Jura) un Marijas Barkānu ģimenē. Kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur mācījās ģimnāzijā. 1911. gadā uzsāka studijas Tērbatas universitātes medicīnas fakultātē, piedalījās Pirmajā pasaules karā kā kara ārsts (no 1916). 1920. gada rudenī V. Barkāns atgriezās dzimtenē, bija Kārsavas slimnīcas vadītājs, Kārsavas pagasta padomes loceklis, Ludzas apriņķa skolu valdes priekšsēdētājs un Rēzeknes apriņķa valdes priekšsēdētājs. 1923. gadā darbojās žurnāla "Reits" redkolēģijā.

Vinca Barkāns bija Latgales demokrātisko zemnieku apvienības Centrālkomitejas priekšsēdētāja biedrs, Iekšlietu ministra biedrs Latgales lietās (1927—1928).^[1] 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā no Progresīvās tautas apvienības saraksta, kur pārstāvēja Latgales Darba partiju. 1929. gadā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Rīgu un ieguva ārsta grādu no Latvijas Universitātes. Bija latgaliešu studentu korporācijas Lacuania biedrs. 4. Saeimā viņu ievēlēja no Latgales Zemnieku progresīvās apvienības. 1932. gadā pēc izstāšanās no partijas kopā ar Jezupu Trasunu izveidoja Progresīvo zemnieku frakciju.

Nacistiskās okupācijas laikā V. Barkāns bija ārsts Rīgas katoļu garīgajā seminārā, līdztekus strādāja Veselības aizsardzības valdes kadru daļā, vienlaicīgi ieņemot arī 4. pilsētas poliklīnikas galvenā ārsta posteni. No 1944. līdz 1945. gadam darbojās Latvijas Centrālajā padomē.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gada 12. oktobrī kopā ar sievu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, strādāja par ārstu bēgļu nometnēs pie Berlīnes un Poznaņas. 1945. gada decembrī atgriezās Rīgā, kur strādāja 12. poliklīnikas terapijas nodaļā.^[2]

Miris 1947. gada 3. decembrī Rīgā, apglabāts Ozolaines kapsētā netālu no Rēzeknes.^[3]

• Triju Zvaigžņu ordenis — 4. šķira, Nr.1972 (1937. g.)^[4]