Ymera Imera 1207 – 1223 Imeras novada teritorijas variācijas pēc dažādām vēsturiskām kartēm. Pārvaldes centrs Latviešu Indriķa celtā katoļu baznīca atradās Rubenē (Papendorf) Reliģija baltu pagānisms/katoļticība Valdība Livonijas bīskapa vasaļvalsts Valdnieks Alebrands Latviešu Indriķis (Henricus, Lettorum minister de Ymera) Vēsture  - Katoļu misionārs Alebrands kristīja pie Imeras upes dzīvojošos letgaļus, kas pirms tam pakļāvās līviem, viņa audzēknis Latviešu Indriķis kļuva par Imeras letu priesteri 1207  - Zemi pievienoja Livonijas bīskapijai 1223

Imera (latīņu: Ymera) bija Indriķa hronikā minētā Tālavas latgaļu zeme (1208—1223) Vidzemes kultūrvēsturiskajā novadā, kas ir viena no Tālivalža rezidences Beverīnas pils iespējamām atrašanās vietām.

Imera bija latgaļu apdzīvots apgabals Gaujas labajā krastā Jumaras upes baseinā. Taču latgaļi ir uzskatāmi par samērā vēlīniem ienācējiem Imerā — pirms viņiem šo reģionu apdzīvoja Baltijas somi. Imerā dzīvojis Indriķa hronikas autors priesteris Latviešu Indriķis.^[1]

Imera dienvidrietumos robežojusies ar Idumeju, rietumos ar līvu Metsepoles novadu (Rozulu), bet no pārējām pusēm to ietvērušas citas Tālavas zemes. Imeras novada teritorijā vēlāk izveidojās Rubenes draudzes novads (vācu: Kirchspiel Papendorf), bet mūsdienās tajā atrodas Valmieras pilsēta un Valmieras novads.

Imeru XIII gs. sākumā pakļāva Zobenbrāļu ordenis, bet vēlāk šis novads tika nodots Rīgas bīskapa kontrolē.

• Imera
• Imera
• Mūsu arheoloģiskie novadi
• Seno latgaļu valstiskais veidojums 12.—13.gs. (latīniski Tolowa, Tholowa). Aptvēra daļu Z-Vidzemes un Z-Latgales teri-torijas.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l