|
Johans Oja
Johans Rūdolfs Oja (dzimis 1904. gada 18. martā (pēc vecā stila — 5. martā)[1], miris 1942. gada 25. maijā) bija Latvijas igauņu vieglatlēts. DzīvesgājumsDzimis Rīgā, drēbnieka Jāna Oja un Paulīnes dzimušas Nālas ģimenē.[1] Piedalījās 1924. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē, kur 100 m un 200 m distancē sasniedza ceturtdaļfināla kārtu, rezultāts nav fiksēts. Oja karjeras laikā astoņas reizes kļuva par Latvijas čempionu, 11 reizes uzstādījis Latvijas rekordu dažādās distancēs.[2] 1925. gadā absolvējis Rīgas policijas skolu. No 1926. gada mācījies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, studijas pārtraucis. No 1925. līdz 1926. gadam - vecākais policists 3. policijas iecirknī. Kriminālpolicijas uzraugs līdz 1927. g., uzraugs prokuratūrā līdz dienestam armijā. No 1928. līdz 1929. gadam dienējis Latvijas armijā, kaprālis, vēlāk seržants. Pēc dienesta armijā policijas uzraugs. Līdz 1940. gada februārim prokuratūras izmeklētājs, no februāra līdz jūlijam policists-uzraugs Kauguros. Pēc Latvijas okupācijas atvaļināts, no 1940. gada augusta bija milicijas skolas tehniskais darbinieks. 1940. gada oktobrī atvaļinājās pēc paša vēlēšanās. Līdz arestam 1941. gada 8. janvārī bija dzīvokļu kompleksa komunālās saimniecības vadītājs Rīgā. 1941. gada jūnijā viņu no Rīgas cietuma pārsūtīja uz Čkalovskas apgabalu. Ar PSRS NKVD Sevišķās apspriedes lēmumu 1942. gada 8. aprīlī piesprieda augstākais soda mērs, nošauts 25. maijā.[3] Apbalvots ar Viestura ordeni 1939. gadā.[4] Atsauces
Ārējās saites
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
_pictogram.svg){kind=small}
