Pauls Mincs

Pauls Mincs
Latvijas darba ministrs
Amatā 1920. gada 19. decembris — 1921. gada 18. jūnijs
Premjerministrs	Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Frīdrihs Ozoliņš
Pēctecis	Roberts Dukurs
Dzimšanas dati	1868. gada 30. jūnijā Daugavpils, Daugavpils apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija)
Miršanas dati	1941. gada 28. decembrī (73 gadu vecumā) Krasnojarskas novads, PSRS (tagad  Krievija)
Tautība	Latvijas ebrejs
Politiskā partija	Latvijas žīdu nacionāldemokrātiskā partija
Profesija	Advokāts, politiķis, jurisprudences profesors
Augstskola	Pēterburgas Universitāte

Pauls Mincs (1868—1941) bija Latvijas ebreju izcelsmes jurists un politiķis, Latvijas Republikas darba ministrs (1920—1921), LU profesors. Latvijas Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs.

Pauls Mincs dzimis 1868. gada 30. jūnijā Daugavpils uzņēmēja Ehila Mihla Minca piecu bērnu ģimenē kā Šmuels Faivls Mincs.^[1] 1881. gadā viņu nosūtīja mācīties uz Rīgas pilsētas ģimnāziju, kuru viņš pabeidza 1886. gadā un iestājās Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē.^[2][3]

1890. gadā Mincs iestājās Tērbatas Universitātes maģistratūrā, 1892. gadā aizstāvēja krimināltiesību maģistra disertāciju un sāka strādāt par advokātu Rīgā. 1898. gadā viņš dibināja un vadīja Krievijas ebreju kultūras veicināšanas biedrības Rīgas nodaļu.

1915. gadā Mincs vadīja no Kurzemes guberņas izdzīto ebreju palīdzības komiteju, 1917. gadā bija privātdocents Maskavas Universitātē, 1918. gadā Tērbatas Universitātē. 1918. gadā viņš atgriezās Rīgā un darbojās kā zvērinātais advokāts, piedalījās Latvijas Republikas dibināšanā kā Tautas padomes loceklis, pēc Latvijas senāta dibināšanas 6. decembrī kļuva par tā locekli.

Pauls Mincs pildīja Valsts kontroliera pienākumus Kārļa Ulmaņa vadītajā otrajā un trešajā Pagaidu valdībā un Pirmajā Ministru kabinetā (1919-1920). 1920. gadā ievēlēts par Satversmes sapulces locekli.^[4] Latvijas Satversmes līdzautors. Pēc tam viņš no 1920. gada 19. decembra līdz 1921. gada 18. jūnijam bija Darba ministrs. 1921. gada jūnijā jaunā valdība deklarēja sevi par "brīvu no minoritātēm" un Mincs zaudēja savu amatu.^[5]

Pēc Latvijas Universitātes dibināšanas 1919. gadā Pauls Mincs kļuva par kriminoloģijas docentu, no 1921. gada par profesoru un 1921.-1930. gadā bija Latvijas Sodu likuma izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs. 1922.-1930. gadā Mincs lasīja lekcijas krimināltiesībās, minoritāšu tiesībās un starptautiskajās tiesībās Rīgas Herdera institūtā. Līdztekus viņš vadīja Latvijas ebreju nacionāldemokrātisko partiju un bija Ebreju Palestīnas aģentūras loceklis. No 1934. gada Mincs kļuva par Latvijas delegātu starptautiskās krimināltiesību organizācijās Bernē un Bukarestē, piedalījās krimināllietu kongresos.

1939. gadā Mincs devās pensijā. Pēc Latvijas okupācijas viņš tika arestēts un deportēts uz PSRS, kur miris Krasnojarskas novada koncentrācijas nometnē 1941. gada 28. decembrī.^[6]

Viņa jaunākais brālis ķirurgs Vladimirs Mincs mira Buhenvaldes koncentrācijas nometnē Vācijā.

• Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (1926)
• Triju Zvaigžņu ordenis, 2. šķira (1930)

• Die Lehre von der Beihilfe. Tiesību maģistra disertācija Tērbatas Universitātē, 1892.
• Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtliche Studien. Riga: Haecker, 1918. [2], 161 lpp. (vāciski)
• Senāta izskaidrojošā darbība, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1. 1920. gads, 7.-28. lpp.
• Vēl par 259(1).pantu, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.4/6. 1921. gads, 108.-112. lpp.
• Krimināltiesību kurss: vispārējā daļa. 2., pārstr. un papild. izd. Rīga: aut. izd., 1934. 329 lpp.
• La nuova Legislazione Penale della Lettonia. Roma: Istituto di studi legislativi, 1936. [10] p. (itāliski)
• Kriminaltiesības: sevišķā daļa. 2., pārstr. un papild. iesp. Rīga : Latvijas Universitāte, 1939. ; 429 lpp.
• Krimināltiesību kurss. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005. 2 sēj.

• Žvinklis A. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.

• Latvijas tiesu portāls. Mācību un izglītojoša juridiskā literatūra^{[novecojusi saite]}
• А. Мацкевич. Паул Минц (krieviski)