|
Zeltainais šakālis
Zeltainais šakālis (Canis aureus) jeb zelta šakālis, arī vienkārši šakālis ir suņu dzimtas (Canidae) plēsējs. Tas apdzīvo Eiropas Vidusjūras reģiona austrumus, Tuvos Austrumus un Dienvidāziju līdz Birmai.[1] Tas ir lielākais starp šakāļiem, un vienīgais, kas dzīvo ārpus Āfrikas. Šakālis mājo galvenokārt tuksnešu un pustuksnešu biomās.[2] Eiropā pēdējās desmitgadēs izplatījies uz ziemeļiem, sasniedzot arī Baltijas valstis. Sistemātikas izmaiņasSaskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem 2015. gadā no zeltainā šakāļa ir nodalīta jauna vilku suga — Āfrikas zeltainais vilks (Canis anthus).[3] Ārēji zeltainais šakālis ir ļoti līdzīgs Āfrikas zeltainajam vilkam, bet ir par to nedaudz mazāks, ar šaurāku galvaskausu un sīkākiem zobiem. DNS pētījumos atklājās, ka Āfrikas zeltainais vilks un zeltainais šakālis ir ļoti attāli radinieki, to attīstības ceļi šķīrās apmēram pirms 2 miljoniem gadu. Izplatība Āzijā šakāļu izplatības areāls ietver Arābijas pussalu, Turciju, Libānu, Izraēlu, Sīriju, Irāku, Irānu, Pakistānu, Centrālāziju, Indijas subkontinentu, Šrilanku, Mjanmu, Taizemi un daļu Indoķīnas. Nav sastopams Āfrikā. Eiropā zeltainie šakāļi pēdējās desmitgadēs izplatās uz ziemeļiem. Tie ir sastopami Balkānos, Ungārijā, Rumānijā, Ukrainā, arī Austrijā, Slovākijā, Slovēnijā un ziemeļaustrumu Itālijā.[4] Pieaug novērojumu skaits Vācijā. Pēdējā desmitgadē ir atklāta šakāļu populācija arī Baltijas valstīs. Kopš 2013. gada sākuma suga konstatēta Igaunijā. Sākotnēji nebija zināms, vai dzīvnieki ieradušies dabīgas migrācijas ceļā vai arī izbēguši no nebrīves.[5][6] 2013. gada decembrī pirmo reizi zeltainais šakālis ticis nomedīts Latvijā, Jelgavas novadā,[7] 2014. gadā DNS rezultāti apstiprināja šīs sugas noteikšanu, kā arī tika konstatēts jauns zeltainā šakāļa sastapšanas gadījums Aizputes apkārtnē. Tiek uzskatīts, ka Latvijā zeltainie šakāļi ieceļojuši dabīgā veidā.[8] Kopš 2015. gada tā ir medījamo dzīvnieku suga Latvijā.[9] 2015. gadā pirmo reizi šakāļi konstatēti arī vairākās vietās Lietuvā,[10] kā arī Dānijā un Polijā. 2016. gadā — pirmo reizi Nīderlandē.[11] 2019. gadā zeltainie šakāļi konstatēti arī Somijā, kas ir šobrīd vistālāk uz ziemeļiem esošā valsts, kur tie sastopami. Izskats Zeltainais šakālis ir vidēji liels suņu dzimtas plēsējs. Tā ķermeņa garums ir 70—105 cm, astes garums apmēram 25 cm, augums skaustā 38—50 cm, svars 7—15 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Āfrikā dzīvojošie šakāļi ir lielāki nekā Āzijā un Eiropā dzīvojošie. Zeltainajam šakālim ir īss, ass apmatojums. Kažoks parasti ir no dzeltenīga līdz blāvi zeltainam tonim ar brūniem akotmatiem. Apmatojuma krāsa variē atkarībā no sezonas un reģiona. Mātītēm ir 4—8 piena dziedzeri.[2] Uzvedība un barībaZeltainais šakālis ir visēdājs un barojas ar visu, ko var atrast. Tā diēta sastāv apmēram no 54% gaļas un 46% dažādas augu barības. Šakālis medī nelielus dzīvniekus: trušus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un mērkaķus. Šim plēsējam ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm šakālis nomedī dzīvniekus, kas ir 4 līdz 5 reizes smagāki par viņu pašu. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, kā, piemēram, gazeles, antilopes un citi. Šakālis parasti medī viens, bet reizēm tie veido medību grupas. Ja būs iespēja, tas nozags medījumu lielajiem plēsējiem, kā lauvām un tīģeriem, sagaidot brīdi, kad lielie plēsēji ir paēduši. Šakālis neapēsto barību norok un paslēpj no citiem plēsējiem, lai vēlāk atgrieztos pie krājuma.[2] Vairošanās  Zeltainais šakālis ir izteikti monogāms. Lielākajā daļā šakāļu ģimeņu bez galvenā pāra mēdz būt vēl viens vai divi pieauguši īpatņi, kas palīdz audzināt bērnus. Tie parasti ir jau pieaugušie bērni, kas vēl nav izveidojuši savas ģimenes. Ģimenei ir sava teritorija, kas tiek rūpīgi sargāta no citiem dzīvniekiem. Visi ģimenes locekļi, gan tēviņi, gan mātītes, teritoriju iezīmē ar urīnu.[2] Pirms mazuļu dzimšanas vecāki izrok ģimenes alu. Grūsnības periods ilgst 63 dienas, parasti piedzimst 2—4 kucēni, kurus māte baro ar pienu 50—90 dienas. Mazuļi piedzimst 250 g smagi. Tie ir akli un kurli, acis atveras pēc 10 dienām. Dzimumbriedumu šakāļu mātītes sasniedz 11 mēnešu vecumā, tēviņi 2 gadu vecumā.[2] SistemātikaLai arī par šakāļiem sauc gan zeltaino šakāli, gan melnmuguras šakāli, gan svītraino šakāli, tomēr ģenētiskie pētījumi liecina, ka zeltainais šakālis nav tuvs radinieks pārējiem šakāļiem. Tas ir tuvāks radinieks koijotam, pelēkajam vilkam un sunim.[12] Ir zinātnieki, piemēram Konrāds Lorencs, kas uzskata, ka mājas suns ir cēlies no šakāļa, nevis no pelēkā vilka, un vilka asinis sunim ir pievienojušās vēlāk, ar to krustojoties. Tomēr šī hipotēze vēlāk tikusi noraidīta, jo zelta šakālis ir mazāk sociāls kā mājas suns, un to gaudošanas veids ir atšķirīgs.[13] Zeltainajam šakālim ir 7 pasugas:[14]
Šakālis kultūrāPastāv uzskats, ka sengrieķu dievs Hermejs un briesmonis Cerbers veidoti pēc līdzības ar zeltaino šakāli.[16] Dažas ciltis Indijā uzskata, ka šakālim uz galvas var izaugt rags (angļu: shiyal shingi), un, ja tādu dzīvnieku sastop, tas nes laimi.[16] Šakālis bieži tiek pieminēts arī Bībelē, kur attēlots kā ļauns radījums. Psalmā 63:9-11 ir teikts, ka neticīgie kļūs par šakāļu barību. Atsauces
Ārējās saites
|
||||||||||||||||||||||||||||||||
.jpg)
