|
Alumīnijs
Alumīnijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Al un atomskaitli 13. Tas ir viegls, sudrabbalts metāls. Alumīnijs dabā nav sastopams brīvā veidā, jo reaģē ar ūdeni, skābēm un sārmiem. Dabā alumīnijs ir sastopams galvenokārt alumīnija oksīda veidā, kā arī alumosilikātos. Savienojumos alumīnijs ir trīsvērtīgs. Alumīnijs ir amfotērs elements un spēj reaģēt ar skābēm (veidojot alumīnija sāļus) un sārmiem, veidojot aluminātus. Gaisā alumīnijs pārklājas ar blīvu oksīda kārtiņu, tāpēc tālāk neoksidējas. Ja šo oksīda kārtiņu iebojā (ar dzīvsudrabu vai sārmu), sākas strauja korozija. Alumīniju un lielāko daļu tā savienojumu iegūst no boksītu rūdas. Tā galvenokārt sastāv no alumīnija un dzelzs oksīdiem. Alumīnijs un tā sakausējumi ir visplašāk lietotie krāsainie metāli. Atrašanās dabāPēc izplatības Zemes garozā alumīnijs atrodas 3. vietā (aiz skābekļa un silīcija). Savas ķīmiskās aktivitātes dēļ tas dabā brīvā veidā nav sastopams. Alumīnijs ietilpst aptuveni 250 minerālos. Izplatītākie no tiem ir:
Lielākie boksītu krājumi ir Austrālijā, Gvinejā un Brazīlijā.[1] Ievērojamas boksīta atradnes ir Urālos, Kazahijā, Arhangeļskas apgabalā u.c. Lieli nefelīna krājumi ir Kolas pussalā, Dienvidurālos, Krasnojarskas apgabalā, kā arī Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Grenlandē u.c[2] ĪpašībasAlumīnijs ir viegls, sudrabbalts metāls, kam piemīt laba elektrovadītspēja un siltumvadītspēja. Tas ir ļoti plastisks, ar mazu cietību un mehānisko izturību. Alumīnijs ir viegli stiepjams un velmējams. No tā var izveidot plānas loksnes un pat folijas. Alumīnijam piemīt vājas paramagnētiskās īpašības. Alumīnijs pieder pie ķīmiski aktīviem metāliem, tas reaģē ar nemetāliem un daudzām saliktām vielām, veidojot savienojumus, kur alumīnija oksidēšanas pakāpe ir +3. Alumīnijs atmosfērā maz izmainās, jo pārklājas ar blīvu, plānu oksīda aizsargkārtiņu:
Ja šo aizsargkārtiņu mehāniski notīra (noberžot), tad tā tūlīt atjaunojas. Sakarsēts alumīnija pulveris vai alumīnija folija gaisā uzliesmo un sadeg ar spožu liesmu, izdalot baltus dūmus — alumīnija oksīdu.
Savienojumi
Alumīnijs ir amfotērs metāls, tāpēc tas reaģē gan ar skābēm, gan sārmiem. Reaģējot ar skābēm, veidojas alumīnija sāļi. Alumīnija bāziskie sāļi ir alumīnija sāļi, kas satur hidroksilgrupu, piemēram, Al(OH)Cl2, Al(OH)2Cl. Šie ir tipiski bāziskie sāļi. Tiem ir stipra tieksme polimerizēties. OH/Al attiecība var ievērojami svārstīties. Alumīnija bāziskie sāļi rodas, ja alumīniju šķīdina nepietiekamā skābes daudzumā vai ar alumīnija sāļu šķīdumiem ūdenī iedarbojas uz alumīniju vai tā hidroksīdu. Alumīnija oksidēšanās pakāpe +3 nosaka tā amfoteritāti - alumīnijs spēj reaģēt ar sārmiem, veidojot kompleksos savienojumus.[3] Piemērs - boksītu reakcijas ar nātrija sārma šķīdumu, kur veidojas nātrija tetrahidroksodiakvaalumināts Na[Al(H2O)2(OH)4]. Izmantošana rūpniecībā Alumīniju lieto dažādās tautas saimniecības nozarēs, taču visvairāk to izmanto elektrotehnikā elektrisko vadu un kabeļu izgatavošanai, metalurģijā — vieglu un izturīgu sakausējuma iegūšanai, kā arī metālu reducēšanai no to oksīdiem (aluminotermijai). Pulverveida alumīnija un reducējamā metāla oksīda maisījumu vienā vietā sakarsē (≈1000 °C). Sākas reakcija, kurā izdalās liels siltuma daudzums. Iegūtais metāls izkūst, bet sārņi, kurus veido alumīnija oksīds, atdalās no šķidrā metāla masas. Šādā veidā iegūst titānu, niobiju, hromu, mangānu, kā arī boru. Lai novērstu metālu koroziju, cinkošanas un alvošanas vietā aizvien vairāk lieto alitēšanu — metāla virsmu piesātināšanu ar alumīnija un alumīnija oksīda maisījumu.[4] Skatīt arīAtsauces
Ārējās saites
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
