|
Holesterīns
Holesterīns jeb holesterols (grieķu: χολή (chole) — 'žults' un στερεός (stereos) — 'ciets') ir izplatītākais dzīvnieku valsts sterīns (zoosterīns). Viena no galvenajām dzīvnieku un cilvēku šūnu membrānu un asins plazmas lipoproteīnu sastāvdaļām[1] (150—250 mg%).[2] Asins lipoproteīna frakcijās apmēram trešā daļa holesterīna ir spirta veidā, bet divas trešdaļas — kā taukskābju esteri (holesterīdi).[1] Ķīmiskā uzbūveHolesterīnu veido četri kondensēti cikli, no kuriem otrajā ciklā starp molekulas piekto un sesto oglekļa atomu ir divkāršā saite, bet molekulas trešajam oglekļa atomam virs ciklu plaknes (β stāvoklī) pievienojusies spirta hidroksilgrupa.[1] Ņemot vērā to, ka holesterīns veido apm. trešdaļu no visām dzīvnieku šūnu membrānām, tas ir nepieciešams, lai veidotu un uzturētu šīs membrānas un modulētu to caurlaidību fizioloģiskās temperatūras diapazonā. Mijiedarbojoties ar fosfolipīdu taukskābju ķēdēm, holesterīns palielina membrānas apjomu, kas gan izmaina membrānas caurlaidību,[3] gan saglabā membrānas integritāti, lai dzīvnieku šūnām nebūtu jāveido šūnu sienas (kā augiem un lielākajai daļai baktēriju). Membrāna tiek saglabāta stabila un izturīga, vienlaikus ļaujot dzīvnieku šūnām mainīt to formu un pašiem dzīvniekiem — kustēties. BioķīmijaOrganismā normālos apstākļos dienā no etiķskābes sintezējas aptuveni 1—2 g holesterīna. Galvenokārt tas notiek aknās,[4] bet mazākos daudzumos arī zarnās, virsnierēs un dzimumdziedzeros. Sevišķi daudz holesterīna atrodas centrālajā un perifērajā nervu sistēmā, zemādas taukos, nierēs u.c.[1] Holesterīna veidošanos veicina ar ogļhidrātiem un taukiem bagāts uzturs, bet kavē estrogēni un vairogdziedzera hormoni.[4] Holesterīns piedalās lipīdu maiņā. No holesterīna organismā sintezējas žultsskābes, dažādi virsnieru garozas hormoni, vīrišķie un sievišķie dzimumhormoni (olnīcās, sēkliniekos un virsnierēs) un D3 vitamīna provitamīns, kas ultravioletajā starojumā pārvēršas D3 vitamīnā.[1][4] Pastiprināta holesterīna veidošanās bieži vien raksturīga cukurslimniekiem.[2] Uzturā
Līdz 2010. gadiem tika uzskatīts, ka holesterīns lielākos daudzumos ir stipri kaitīgs un ar uzturu jāuzņem tikai aptuveni 0,2-0,3 g holesterīna (tik daudz satur 1-1,5 olas), tomēr vēlāk šīs vadlīnijas tika atceltas,[5] jo pētījumi neapstiprināja uztura holesterīna redzamu saistību ar insultu un koronārām saslimšanām.[6][7] Netika arī novērots, ka šīs dozas divkārša pārsniegšana veseliem cilvēkiem dotu negatīvu efektu.[8] Tagad par sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanām tiek vainotas piesātinātās taukskābes, kas bieži atrodas kopā ar holesterīnu to saturošos produktos (izņemot olas). Vidēji ar uzturu cilvēks uzņem apmēram 0,3 g no vajadzīgā holesterīna (pēc ASV 2000. gada datiem),[9] bet pārējo daļu organisms sintezē pats. Vairāk holesterīna ir pārtikā ar augstu tauku saturu. Augu izcelsmes produktos, tostarp augu eļļās un riekstos, holesterīna nav vispār, taču tajos ir holesterīnam līdzīgi savienojumi — fitosterīni un sitosterīni, kas gan organismā par holesterīnu nepārveidojas. No dzīvnieku izcelsmes produktiem samērā daudz (100—1650 mg/100g) holesterīna ir olas dzeltenumā, sviestā, zušos, liellopu gaļā, treknos sieros (ar tauku saturu 45—50%), saldajā krējumā un šķiņķī, bet mazāk (60—100 mg/100g) arī cūku taukos, siļķēs, skumbrijās, cūkgaļā, kā arī vistu, zosu un pīļu gaļā.[4] Ja organismā traucēta holesterīna maiņa un asinīs ilgstoši ir paaugstināts holesterīna saturs, holesterīns un tā atvasinājumi var izgulsnēties uz asinsvadu sieniņām, izraisot aterosklerozi.[1][2] Ķīmiskās īpašībasHolesterīns tikpat kā nešķīst ūdenī, bet šķīst taukos un organiskajos šķīdinātājos[2] (ēterī, benzolā u.c.).[4] Atsauces
Ārējās saites
|
|||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
